Tāla balss man virtuāli taujā:

 

- Pastāsti par to laiku, nu par to, kad bijāt aiz dzelzs priekškara, kā tas bija dzīvot un spēlēt džezu toreiz, tajos apstākļos?

 

Dzīvot un spēlēt, spēlēt un dzīvot, dzīvot un spēlēt, spēlēt un dzīvot...vārdi sāk it kā savu patstāvīgu dzīvi, griežas trakā dejā arvien straujāk un straujāk un es nevaru tos satvert,  tie izslīd un uzvirmo, uzlido gaisā atkal un atkal līdz man noreibst galva un es pieceļos un izeju laukā. Vien aizejot sajūtu monitora jautājošo skatienu, jo neesmu atbildējis uz jautājumu. Laukā mani sagaida gaiša maija diena un zilas, priecīgas debesis. Atmiņā uzpeld sen klausīta Thomas Morley dziesma no tālā 16. gadsimta:

 

Now is the month of maying,

When merry lads are playing,

Fa la la la la...   

 

Ir maijs. 2010. gada maijs. Ventspils, Latvija, Eiropas Savienība.

 

Nu ko, ja jau jautā, tad jāatbild. Vēl tikai jāpaņem pasts un uz priekšu! ...Rēķini, kaut kādas reklāmas (junk mail) - civilizācijas uzmācīgie pavadoņi, vietējā avīze ar vietējām ziņām un tirgus cenām. Kāds ar kādu sakāvies, laika apstākļi, gaida tūristus...Kāpa betonā. Stop! Kaut kur redzēts attēls, zem kura rakstīts īsi un nepārprotami: ASV armija sagatavojusi sev desantēšanās ceļu! Tas ir tepat, tas ir pavisam netālu no pilsētas. Attēls, jā, nojaušu no kurienes asociācijas. Sameklēju plauktā US Postage Stamp Catalog, 1945 Commemoratives, prozaisks Scott #929, face value 3c  – Iwo Jima...Nē, tas nav tas pats attēls, bet varēja būt...Kādreiz...Vēl pirms manas dzimšanas.

 

1963. gada maijs, netālu no Ventspils, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika, PSRS. Toreiz tur bija pierobežas zona, tādā vietā uzturēties varēja vai nu tikai tieši tās personas, kas tur dzīvoja, vai arī ar kādām speciālām atļaujām. Es biju mazs, man bija 5 gadi un man tur dzīvoja vecmāmiņa. Toreiz, tajā maija dienā  viņa aizveda mani pie jūras. Tas ir, ne jau līdz pašai jūrai. Priekšā bija dzeloņdrāšu žogs, un pie jūras nemaz tā nevarēja piekļūt. Mēs ar vecomāti  stāvējām un noraudzījāmies no attāluma uz gandrīz neskarto balto smilšu pludmali, kuru vietām bija izdangājusi padomju robežsargu kara tehnika un varenajiem viļņiem, kas ritmiski triecās pret krastu. Pirmo reizi ieraugot jūru, skats tiešām bija iespaidīgs! Es mēmā sajūsmā raudzījos varenajos viļņos  un tikai drusku vēlāk ievēroju kaijas. Tās uzvedās tik brīvi un līksmi, bezbailīgi draiskodamās virs viļņu putainajām galvām, kā atlidojušas no citas pasaules, kur nav ne dzeloņdrāšu, ne aizliegto zonu, ne pierobežas joslu... – Vecomamm - bikli jautāju. – Kas ir tur tālāk? – Kur? – Nu, vecomamm, nu tur...tur, kur tā jūra beidzas. – Zviedrija. – Kas ir Ziedija? – Valsts.  Hm, man tas viss likās diezgan nesaprotami, tādēļ ierosināju tūdaļ doties uz to Ziediju un visu uz vietas noskaidrot. – Nedrīkst, - vecāmāte sausi un skarbi noteica. Šī intonācija un sakniebtās lūpas mani atturēja no tālākas taujāšanas, kā sarunājuši, pagriezāmies un devāmies mājup vairs nepārmijot ne vārda. Mūs vēl ilgi pavadīja jūras šalkoņa un kaiju nebēdnīgie ķērcieni, bet sirdī bija iegūlies smagums.

 

Tajā dienā netālajā poligonā atkal bija šaušanas apmācības. Biju dzimis 13 gadus pēc kara, bet man iznāca uzaugt kaut kādā  tādā dīvainā kara atmosfērā. Apkārtni bija izrakņājuši vācieši – visādi ierakumi un bunkuri. Savas bērnības kara spēles varēju spēlēt gandrīz reālā vidē, padomju armijas mācību šāvienu simfonijas pavadījumā. Tanki. Jā, bija arī tanki. Netālu no mājām veda ‘’tanku ceļš.’’ To rūkoņa bija īpaša. To varēja dzirdēt jau pa lielu gabalu, tik lielu, lai vēl paspētu izskriet cauri nelielajam mežiņam un nenokavētu izrādi. Jā, es biju bērns un to uztvēru kā rotaļu. Ar pieaugušajiem bija savādāk. Viņi bija nerunīgi un daudz nesmaidīja. Tagad raugoties šajā avīzes rakstā, kas nemaz pat nav ievietots pirmā lapā, tomēr sāku ticēt, ka doma spēj materializēties.

 

Toreiz, 1945. gadā daudzi ticēja un cerēja, bija bruņoti vīri, kuri mežos turējās vēl līdz 50to gadu vidum un tā arī nesagaidīja, jo laikam nebija pienācis laiks. Šo cilvēku vairs nav, bet viņu domas acīmredzot materializējušās un 2010. gada maijā apmēram 20 ASV armijas celtnieku mierīgi strādā, būvējot ceļu, pa kuru no amerikāņu karakuģa visai drīz desantēsies 100 militārā transporta vienības.  

 

 Vai tam ir kāds sakars ar džezu? Liekas, ka ir. 1945 gadā Charlie Parker ierakstīja savu slaveno Now Is The Time un tas uz šejieni nonāca daudz ātrāk un to nespēja aizkavēt ne tanki ne dzeloņdrātis. O.K. Let’s go! One, two, one, two, three, four...NOW IS THE TIME!   

 

 

 

A distant voice, out of the virtual world, asks:

“Tell about that time, you know, when you were behind the Iron Curtain, how it was to live then and play jazz then, in such circumstances?”

To live and to play, to play and to live, to live and to play, to play and to live … the words seem to take on a life of their own, swirl in a mad dance, faster and ever faster, and I can’t capture them, they slip away and glimmer, swoop up into the air again and again until my head grows dizzy and I get up and go outside. Just stepping away, I can still feel the computer monitor’s questioning gaze, because I have not yet replied. Outside a bright May day awaits me, and a blue, bright sky. An ancient Thomas Morley song from the 16^th century floats up into my memory:

Now is the month of maying,

When merry lads are playing,

Fa la la la la...  

 

It is May. It is May 2010. Ventspils, Latvia, European Union.

Well then, if I am asked, then I should respond. Now only to gather up the day’s mail and move forward. Bills, some sort of junk mail—the obnoxious detritus of civilization, the local paper with the local news and market prices. Someone had a fight with someone, weather forecast, invitations to tourism … a concrete breaker. Stop! That’s a familiar image, under which clearly reads: the United States Army is clearing a path for troop deployment. This is happening here, close to town. The image, yes, it resonates. I search my shelves for the US Postage Stamp Catalog, 1945 Commemoratives, prosaic Scott #929, face value 3 cents—Iwo Jima … No, it is not the same image, but it might have been … once upon a time… before my birth.

May 1963, not far from Ventspils, Soviet Latvia, USSR. Back then, that was a border zone, an area where only those with special permission or those living there could go. I was little, I was 5 years old and my grandmother lived there.

At that time, on just such a May day, she took me out to the sea. That is, not quite out to the sea. In front of us was a barbed wire fence, and we could not reach the sea. My grandmother and I stood staring out at areas of nearly untouched white sands of the coast, in other places crisscrossed by the tire trenches of passing Russian war machinery, and by the great waves, rhythmically beating against the shore.

Seeing the sea for the first time, the sight truly was awe-inspiring. In mute amazement, I stared at the great waves and only after some time noticed the sea gulls. They flew with such abandon and with such joy, playing fearlessly above the foaming water, as if arrived from another world, a world without barbed wire fences, without forbidden zones, without barriers and boundaries.

—Grandmother, I asked quietly. What’s beyond the water? What’s out there?

—Where?

—Out there, grandmother, there, where the sea ends.

—Sweden.

—What is Sweeden?

—A country.

Hm, that was all quite indecipherable to me, so I declared that we must go to this Sweeden and explore this right away.

—It’s forbidden, my grandmother said in a dry and harsh tone.

Her intonation and pinched lips kept me from asking any more questions. In unison, we turned and headed back toward home, not speaking another word. The shushing of the sea and the cries of the gulls followed us for a long while, but an inexplicable heaviness had settled into my heart.

That day, there were more war exercises in the forbidden zone. I was born 13 years after the war, but I had to grow up in a continual atmosphere of war. Everywhere the ground was riddled with bunkers and fox holes, dug up by the Germans. My childhood war games could be played with an uncanny realism, accompanied by the ever present symphony of Russian artillery.

Tanks. Yes, there were also tanks. Not far from my home was the tank road. Their rumbling was indescribable. It could be heard from a great distance, so far, that I could still have time to run out to the edge of the woods and watch their games.

Yes, I was a child, and I thought it was all a game. Not so the adults. They were silent and their smiles were few. Now, looking at today’s paper, this image that didn’t even warrant the front page, I began to believe that a thought can materialize into something real.

Back then, in 1945, many believed and hoped, there were armed men, who lived in the forest well into the 1950s, but their waiting was in vain, because the time was not yet right. These people are no more, but their hopes, it appears, have materialized, and in May 2010, some 20 United States troops are peacefully building a road, over which American warships will soon transport 100 military troops.

Does any of that have anything to do with jazz? It seems so. In 1945, Charlie Parker recorded his famous “Now is the Time,” and that music traveled here at great speed, and no tanks nor barbed wire could keep it out. Okay, let’s go! One, two, one, two, three, four … NOW IS THE TIME!  

 

 

 

If On a Winter’s Night … by Sting

 

Mary Anne Hobbs Presents Wild Angels by various artists

 

Namaste by various artists