The Smoking Poet
Talking to Laimdota Sele
Home
Putting on the Dog: TSP Celebrates 5
Our Gift Shop
A Good Cause: The Good Men Project
Talking to Jen Knox
Talking to Dorianne Laux
The Poetry of Dorianne Laux
Talking to Michael Loyd Gray
Talking to Lori A. May
The Poetry of Lori A. May
Talking to Laimdota Sele
Kalamazoo and Beyond
Artwork and Photography
Nonfiction
Fiction
Fiction 2
Fiction 3
Poetry
Poetry 2
Poetry 3
Cigar Lounge
Andris' Blue Note
Zinta Reviews
Zinta Reviews 2
Links & Resources
Submission Guidelines
Archives
Marketing & Advertising, Donations
The Editors

Laimdota Sēle is a well-known and beloved writer and journalist in my native country of Latvia. I am especially pleased to bring her here to our English-speaking readers, as I believe it is crucial to become acquainted with literature across cultures if we are to be good global citizens. Latvia may be a small country on the Baltic Sea in terms of geographical area, but the culture is rich and ancient, dating back before the Romans. In fact, the Latvian language is one of the oldest still being spoken today.

Laimdota was born and lives still in Ventspils, a port city on the Baltic Sea. She has a special love for the history of her country, and this love expresses itself often in her literary work. Laimdota and I met on one of my many journeys to Latvia, journeys I have been taking since I was 15 years old. My most recent visit to Ventspils during the autumn of 2010 naturally included another visit to Laimdota’s home, where we again spent wonderful hours talking about our common history, our shared experiences, our love of literature, and all those many secrets that women share. We have found a kinship that goes deep, a bond that grows ever stronger between us. I present to you … my Ventspils sister, Laimdota—enjoy!

                                                                                          ~ Zinta Aistars, TSP Editor-in-Chief

laimdotasele.jpg
Latvian Author Laimdota Sele

Zinta for The Smoking Poet:  Welcome, Laimdota! It’s a special thrill for me to interview you—my Ventspils sister! Special, too, because this gives me an opportunity to let our readers know something more about Latvia.  Let’s begin by having you tell our readers something about yourself. Where you were born, and if you could describe the world, your world, around you at that time and as you grew up in Latvia.

Sveika, Laimdota! Tik ļoti priecājos tevi intervēt, savu Ventspils māsiņu! Priecājos arī par šo izdevību iepazīstināt TSP lasītājus ar Latviju. Iesāksim ar īsu biogrāfiju. Kur esi dzimusi, kādā pasaulē iedzimi, ja būtu iespējams to aprakstīt tavos pirmajos gados.

Laimdota Sēle: Paldies, mīļo māsiņ, par iespēju šādā veidā uzrunāt lielās un plašās US lasītāju. Esmu dzimusi, kā Tu jau zini, krievu okupētajā Latvijā 1951. gadā, tātad var teikt, ka manas dzimšanas laikā Latvija bija okupēta jau otro reizi (1940 un 1945). Tie bija bargie Staļina laiki, ko vēlāk mani vecāki un vecvecāki atcerējās ar šausmām un bailēm. Mans tēvs, bijušais Latvijas nacionālais karavīrs, kurš „Kurzemes cietoksnī” cīnījās pret okupantiem līdz pēdējam, bija spiests mainīt uzvārdu, un mana māte pašaizliedzīgi palīdzēja viņam vispirms slēpties, pēc tam uzsākt legālu dzīvi. Viņam nācās strādāt primitīvu darbu, lai varas iestādes nepievērstu viņam uzmanību, tāpēc mana bērnība pagāja diezgan lielā trūkumā. Taču man nebija iespēju salīdzināt, jo citādus dzīves apstākļus nepazinu. Zināju, ka Amerikā dzīvo mana vecmāmiņa un vectēvs (tēva vecāki), bet par to runāt nebija vēlams. Diemžēl šos savus senčus es tā arī nekad neredzēju. Tomēr savu bērnību es nesauktu par nelaimīgu, pirmkārt, tāpēc, kā jau minēju, man nebija iespēju salīdzināt, otrkārt, dzīvoju savā pasaulē – mūsu vecajā mājā un dārzā, ko mums, par brīnumu, neatņēma, ļoti daudz lasīju un... fantazēju.

Thank you, my dear sister, for this opportunity to address the many readers of United States. I was born, as you know, during the years of Latvia’s Russian occupation in 1951, so you could say that during the time of my birth, Latvia had been occupied for the second time (1940 and 1945). Those were the brutal Stalin years that later my parents and grandparents recalled with horror and fear. My father, who fought in the Latvian national army in the battle at the Kurzeme fortress against the occupants until the very last, was forced to change his last name, and my self-sacrificing mother at first helped him to go into hiding, and after that to resume a more or less legal life. He was forced to work in meaningless, low-paying jobs so that the occupying forces would take no notice of him, and so my childhood passed in poverty.  But I had no standard of comparison, because I knew no other life. I knew that my paternal grandmother and grandfather lived in America, but it was understood that one did not talk about such things. Unfortunately, I never had the opportunity to meet them. And still, I would not call my childhood unhappy—first, because as I mentioned I had no point of comparison, and second, because I lived in my own world—in my parents’ old house and yard, which, miracle that it was, was not taken away from us, and I read a great deal … and I fantasized.

lselegramata.jpg

Zinta: How did you become a writer? How has your career as a journalist, as a writer, molded you and your life?

Kā kļuvi par rakstnieci? Kā tava karjera kā žurnāliste, kā rakstniece, tevi un tavu dzīvi veidojusi?

Laimdota: Kopš 11–12 gadu vecuma mani ļoti interesēja vēsture, un to es izvēlējos par savu nākamo profesiju. Mācījos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē neklātienē, taču augstskolu nepabeidzu... Nepabeidzu tāpēc, ka nevarēju sevi piespiest apgūt (iekalt!) tik absurdus mācību priekšmetus kā „marksisma ļeņinisma filosofija”, „zinātniskais komunisms”, „sociālisma politekonomija” un tamlīdzīgus, bet tieši šajos priekšmetos bija jākārto valsts eksāmeni. Nekad neesmu spējusi sevi piespiest melot un izlikties; kad vidusskolas laikā man LIKA iestāties komjaunatnē (komunistu organizācija jaunatnei) es drīzāk biju gatava, lai mani izmet no skolas, nekā šādā veidā pārdot savu dvēseli un apgānīt savu vecāku un vecvecāku ideālus. Mani sauca par traku, tāpat arī manu aiziešanu no augstskolas priekšpēdējā kursa – par neprātu, taču tāda spītniece nu reiz biju, un nekad neesmu to nožēlojusi. Strādāju dažādus darbus – kādus gadus muzejā, tad šur tur par lietvedi, sekretāri, arī par mākslinieci J pilsētas lielākajā kinoteātrī, bet 1985. gadā man gluži nejauši piedāvāja darbu laikraksta redakcijā par žurnālisti. Tā kā tad jau bija sākušās lielās pārmaiņas bijušajā PSRS („perestroika” – pārbūve), es tur varēju strādāt, arī nebūdama komjaunatnē vai kompartijā, rakstīju visvairāk par kultūras jautājumiem, pilsētas vēsturi, bet, sākoties Atmodai (1988) – arī par politiskiem jautājumiem un pārmaiņām. Taču literatūrā pirmie soļi bija jau agrāk, visvairāk dzeja, pirmās publikācijas bija 70. gadu vidū. Astoņdesmito gadu sākumā pārdzīvoju ļoti spēcīgu emocionālo pacēlumu personiskajā dzīvē, kas mani mudināja rakstīt daudz aktīvāk; šajā laikā sacerēju 2 lugas, iesāku savu pirmo romānu „Spoguļa pārbaude”, un no šajā laikā uzrakstītajiem dzejoļiem iznāca mana pirmā dzejas grāmata „Izšķilt mīlestību” (1989). Tolaik darbojos arī Ventspils Vides aizsardzības klubā, ko varētu nosaukt par vienu no pirmajām pretpadomju organizācijām Latvijā un kas, vēlāk iekļaujoties Latvijas Tautas frontē, palīdzēja novest Atmodas procesu līdz valsts neatkarības atgūšanai. Tas atkal bija jauns stimuls rakstīt, rakstīt, celt gaismā visas tās lietas, ko padomju okupācijas laikā vajadzēja slēpt un klusēt – Latvijas ĪSTO vēsturi, brīvības cīņas 1918–1919, pirmās brīvvalsts laiku, Baigo gadu, dubulto – krievu un vācu okupāciju utt. Kļuva pieejami daudzi avoti, kādu agrāk nebija. 1991. gada janvārī arī es biju Rīgas barikāžu aizstāvju rindās; tur pārdzīvotais bija neaizmirstams... Tūlīt pēc tam, kad 1994. gadā iznāca „Spoguļa pārbaude”, sāku strādāt pie romāna „Mūsu mīlestības gadsimts”, kur barikāžu laika ainas mijās ar Latvijas 20. gs. svarīgāko notikumu epizodēm. Tikai pēc šī romāna iznākšanas sāku sevi uzskatīt par rakstnieci...

 

Since I was 11 or 12 years old, I have been very interested in history, and I wished to pursue it as my profession. I studied history at the University of Latvia, but I did not graduate … I did not graduate because I was completely incapable of completing such absurd courses such as Marxist Leninist Philosophy, Scientific Communism, the Political Economics of Socialism, and so on, but these were the subjects in which a history major had to pass exams. I have never been able to force myself to lie and pretend; when during high school I was FORCED to join the communist youth organization, I was ready to let myself be suspended from school rather than to sell my soul and taint the ideals of my parents and grandparents. I was called crazy, as was my leaving the university just prior to completing my degree, but I was stubborn and have never regretted it. I worked in all kinds of jobs—some years in a museum, here and there as an accountant, a secretary, even as an actress in our city’s largest movie theatre, but in 1985 I was coincidentally offered a position as a journalist at our city newspaper. Since the political movement of “perestroika” (revival) had begun, I was allowed to work there without being a member of the communist party, and I wrote most about cultural topics, city history, but, once the 1988 national rebirth movement began, even about politics and political changes. My literary endeavors began earlier, however, mostly in poetry, with my first publication in the mid ‘70s. In the beginning of the ‘80s, I experienced a very powerful emotional upheaval, and that drove me to wrote more actively; during this time, I wrote two plays, started my first novel, Spogula Parbaude (The Test of Mirrors), and from the poetry written in this time, my first poetry collection, Izskilt Milestibu (1989), or The Birth of Love. At that time, I also took part in greater Ventspils protection league, which you could call one of the original anti-Soviet organizations in Latvia, and which, later joining the National Latvian Front, helped to bring the process of renewal to the conclusion of regaining our independence.  Once again, I was inspired to write, write, bring into the light all that had been hidden and silenced during the Soviet years—the true history of Latvia, our freedom fight of 1918-1919, our first independence, the year of horror (1940-1941), the dual occupation of Nazi Germany and Soviet Russia, and so on. I could access materials that I could not access before. In January 1991, I also stood on the barricades in Riga (when the Soviet occupation was overthrown), and what I experienced there was unforgettable…  Immediately after that, when The Test of Mirrors was published, I started work on my novel, Musu Milestibas Gadsimts (The Century of Our Love), where scenes from this time on the Riga barricades intertwined with scenes from the 20th century in Latvia and our most historic events. Only after this novel was published did I begin to think of myself as a writer …

laimdotasele2.jpg

Zinta: In much of your work, and very much so in this newest novel, Cērt Zibens Marmalē (Lightning Strikes The Sea), you delve into Latvian history, specifically into the history of Ventspils. Why is it important to understand one’s history and the history of place? What have you learned about your home—and yourself—through your historic research?

Daudzos tavos darbos, ieskaitot Cērt Zibens Marmalē, tu raksti par vēsturi, specifiski Ventspils vēsturi. Kādēļ ir svarīgi pazīt vēsturi, gan savu gan vietas vēsturi? Ko esi ieguvusi no šīs vēstures izpētes?

Laimdota: Kā jau teicu, vēsture ir mana lielākā interese, pat kaislība (neraugoties uz to, CIK MAZ no šī priekšmeta izdevās apgūt padomju laika augstskolā); absolūti lielāko daļu savu zināšanu esmu apguvusi pati, nemitīgi lasot, meklējot, mācoties. Ventspils ir mana pilsēta, mana mīlestības zeme, tādēļ mani interesē ikviens tās vēstures mirklis – tāpat kā mēs gribam uzzināt pēc iespējas vairāk par cilvēku, kuru mīlam no sirds. Diemžēl daudz kas no manas pilsētas pagātnes ir zudis un nogrimis vēstures dziļākajās dzīlēs – šeit pāri gājis tik daudz karu, tik daudz iekarotāju, kas ir laupījuši un dedzinājuši, postījuši tīrā prieka pēc... tādēļ man šķiet tik svarīgi atjaunot kādu no zudušajām lappusēm! Tas nav, kā saka, grābts no gaisa vai izperēts fantāzijā, bet pamatots saglabājušajos avotos, arheoloģiskajos izrakumos (pati esmu piedalījusies) un meklēts analoģijās ar līdzīgu (vietā un laikā) pilsētu rašanos. Zināt savas pilsētas un zemes vēsturi manuprāt ir tikpat svarīgi kā zināt savu paša dzīves gājumu, taču šo domu var paplašināt – jo vairāk zināms par pasaules vēsturi, jo vairāk uzzini par cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Vispār ir grūti nodalīt vēsturi un tagadni, jo viena izriet no otras.

As I said, history is my greatest interest, even passion (in spite of how little I could learn about this topic during my Soviet school years); in great part I gained my knowledge through independent study, constantly reading, seeking, researching. Ventspils is my city, the city of my love, so every moment of her history interests me—just as we wish to know every detail about the one we love with all our hearts. Alas, much of city’s history is lost and sunk into the deepest cracks of time—this place has been ravaged by so many wars, so many armies, who have destroyed and burned, devastated for the sheer pleasure of destruction … this is why it is so important to me to resurrect something of our lost pages! This isn’t, as one might say, pulled out of thin air or imagined in fantasy, but carefully researched in archives, in archaeological finds (I have participated in some of these digs) and compared to similar analogs (in place and time) in the birth of other cities. To know the history of one’s city and country, in my opinion is as crucial as knowing one’s personal history, and we can expand on this line of thought—the more we know about the world’s history, the more we understand the people who live in it. It is difficult to separate history and the present, because one is born from the other.  

Zinta: Tell us about your research. This novel has within it strikingly accurate representation of a time period, including language, social interactions, customs, clothing and jewelry. How did you research for this novel and how much time did you take on research before you began writing? Did you find anything that surprised you? Did you take artistic license in some areas?

Pastāsti par saviem pētīšanas darbiem. Šajā romānā tiek atspoguļots vēsturisks laikmets, valoda, sabiedriskie sakari, parašas, apģērbi un rotas. Kā tu to visu spēji izpētīt un cik ilgi pavadīji pētniecības darbos pirms sāki romānu rakstīt? Vai atradi kaut ko pārsteidzošu? Vai bija arī jāizmanto māksliniecisku licenci, pašai savu iztēli?

Laimdota: Runājot par romānu „Cērt zibens marmalē”, jāsaka, ka vēl nekad savā literārajā darbībā nebiju ieskatījusies tik tālā pagātnē – 14. gs. otrajā pusē. Tas ir laiks, kad Ziemeļeiropā un Viduseiropā strauji dibinājās un auga jaunas pilsētas, kad milzu ātrumā attīstījās tirdznieciskie sakari starp Rietumiem un Ziemeļu, Austrumu zemēm. Tagadējās Latvijas teritorija tolaik bija Livonijas garīgā ordeņa valsts sastāvdaļa; vietējā vidē ienāca kristīgā ticība, Rietumeiropas modeļa pilsētnieku dzīvesveids un Rietumu preces. Ventspils pilsēta ar ostu, dibināta 14. gs. 60 gados, bija Hanzas tirdzniecības savienības locekle; svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunkts. Es pūlējos iztēloties, kā nelielā teritorijā saskaras un sadzīvo trīs tik atšķirīgas grupas kā Livonijas ordeņa bruņinieki (dižcilši un karavīri),  pilsētnieki (tirgotāji, amatnieki, kuģinieki) un vietējie pirmiedzīvotāji – Kursas turīgie un lepnie ļaudis. Par viņu materiālo pasauli var spriest pēc arheoloģijas atradumiem – tur ir gan apģērbu fragmenti un rotas, gan ieroči un darbarīki, protams, ir arī apraksti senos rakstītos avotos – no turienes zinu par Kurzemes izcilajiem zirgiem, par medību piekūniem utt. Ordeņa pils, kā zini, joprojām stāv; tā ir ļoti daudz pētīta līdz pat būves pirmsākumiem 13. gs.. Visgrūtāk bija ar valodu, jo neuzskatīju par iespējamu likt bruņiniekiem vai senajiem kuršiem runāt tipiskā „mūsdienu valodā”; seno vārdu meklējumi paņēma vairākus gadus. Izklāsts par to būtu pārāk garš, tomēr varu droši teikt – šie vārdi ir autentiski! To atzīst pat akadēmiski baltu filologi. Diemžēl šī iemesla dēļ šaubos, vai manu romānu iespējams pārtulkot jebkurā citā valodā – tulkotājam būtu jāmeklē ļoti sena slāņa vārdi savā valodā... ja tas vispār iespējams.

laima3.jpg

Speaking of my novel Cert Zibens Marmale (Lightning Strikes the Sea), I would have to say, never before in my literary career had I looked so far back in history—into the second half of the 14th century. That was a time when in northern and mid Europe many new cities were established and flourishing, when trade routes were being developed at an incredible pace between west and north and eastern countries. Today’s territory of Latvia was then a part of the Livonian order; in that midsection entered Christianity, western European style civilization and western goods. Ventspils was a city with a port, established in the 14th century at around the 60s, and was a member of the Hanseatic merchants league; an important trade center. I attempted to imagine how three such different groups might relate to one another in such a small territory—the Livonian knights order (the royals and the military), the city residents (merchants, craftsmen, and sailors) and the original inhabitants, the proud and well-to-do people of Kursa. One can ascertain something about their material wealth from archeological finds—there are fragments of wardrobes and jewelry, weapons and tools, and of course some written descriptions—from this I learned about the great horses of Kurzeme and the hunting exhibitions, and so on. The ancient legion’s castle, as you know, still stands; it has been greatly studied all the way back to the 13th century. Most challenging was to research the language, because I didn’t consider it to be accurate to use today’s typical speech for the ancient knights and Kursa peoples; to research the language of that day took several years. I won’t go into detail on that research, but can affirm—the language of the novel is authentic! Even the linguistic experts confirm this. Unfortunately, for this reason alone it is probably impossible to translate this novel—translators would have to research comparable ancient languages of their own. If such a thing were even possible.     

Zinta: What would you like to see Latvians learn from our history? Or, for that matter, anyone of any nationality from history?

Ko vēlies lai latvieši saprot un mācās paši no savas vēstures? Un vispār, ko cilvēcei vajadzētu saprast no savas vēstures?

Laimdota: Es vēlētos, lai vairums manu tautiešu vienreiz izmestu no galvas šo „bāreņu sindromu” un beigtu uzskatīt savus senčus par mūžīgi apspiestajiem, pazemotajiem, nomāktajiem ļautiņiem, kas to vien darījuši, kā kalpojuši svešiem kungiem paaudžu paaudzēs, un beigtu vaidēt par 700 gadu vergu jūgu. Visi jaunākie pētījumi, īpaši arheoloģiskie, liecina, ka līdz pat 16. gadsimta beigām mūsu senči dzīvojuši visai turīgi, pat bagāti, ja reiz izrakumos atrod sudraba un pat zelta priekšmetus, bet par verdzībai līdzīgu pakļautību var būt runa, tikai sākot ar Latvijas teritorijas iekļaušanu Krievijas impērijā politisku intrigu dēļ, un šis process noslēdzās 1795.g. Taču nepagāja ne simts gadu, kad sākās tautas garīgā atmoda, strauja kultūras un materiālās dzīves attīstība, nacionālās pašapziņas veidošanās, kas noveda pie neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas 1918.g. Domāju, ka tikai savai vēstures mācībai mēs varam pateikties par to, ka izturējām 50 padomju okupācijas gadus, nepazaudējām sevi un atjaunojām savu valsti. Kāpēc cilvēcei vispār svarīgi zināt savu vēsturi? Lai neatkārtotu kļūdas, kas kādreiz pieļautas, lai nepadotos grūtos brīžos un nenolaistu rokas briesmu priekšā, un nezaudētu to, ko izcīnījuši priekšteči.

My wish is that my people would once and for all abandon this notion of our being some kind of orphans, and to stop looking at our ancestors as forever oppressed and humiliated and suppressed folk, whose only purpose was to serve their foreign rulers generation after generation, to stop whining about this 700-year yoke. All the most recent research shows, especially the archaeological digs, that until the end of the 16th century, our ancestors lived a very wealthy lifestyle, as we find much silver and gold artifacts, but as for slavery, we find it begins only at the beginning of the Russian Empire, and this ended in 1795. Not even a century went by that our renaissance began again, a steep curve of cultural expansion and material wellbeing, and a sense of national identity that led us to declare our Latvian independence in 1918. I think it is only because we learned from our history that we can be grateful for our ability to endure 50 years of Soviet occupation, that we did not lose ourselves and were able to renew our nation. Why else is it important for a nation to know its own history? But to not repeat our mistakes, that once we tolerated, and to not succumb to difficult times and not surrender in the face of threats, and to not lose that for which our ancestors fought.       

Zinta: In large part, your novel is also a very touching story of romance between two people of different backgrounds. Tomass is a young man who is still untested by life when he meets Ralda, a proud and beautiful young woman who lives in early Ventspils. Tell us about how you developed these characters, how you chose them to be who they are—and how they may differ from a young couple today. Ralda, for instance, is something of a feminist …

Tavā romānā parādās arī aizkustinošs mīlestības stāsts starp diviem jauniešiem no atšķirīgām pasaulēm. Tomass ir vēl jauns, dzīves nepārbaudīts puisis, kad satiek Raldu, cēlu skaistuli senlaiku Ventspilī. Pastāsti, kā attīstīji un izveidoji šos divus jauniešus un kā viņi varbūt atšķiras no šodienas pāriem. Ralda, piemēram, pārstāv sieviešu tiesības…

Laimdota: Tu saki „something of a feminist”... hahaha! Nē, tā laikam nebūs vis. Šī meitene par sieviešu tiesībām neko nezināja un nevarēja zināt. Ir tā, ka 14. gs. Rietumeiropā valdīja kristīgās baznīcas fanātiķu un sholastu uzskati, ka sieviete ir viltīga, netīra, nelabām kaislībām pakļauta būtne, kas to tik domā, kā pazudināt labos, tiklos un godīgos vīrusJ, tāpēc tai jāstāv klusu, jāslēpj miesa, mati, rokas, kājas, mudīgi jāapprecas vai jāiet klosterī. Turpretī Kursā (Kurzemē), atskaitot kristīšanu un vēl šo to, kūru vidū valdīja agrākās paražas; meitenes kopš bērnības mācīja jāt, rīkoties ar ieročiem, un, kā rakstīts hronikās, kaujās viņas cīnījās kopā ar vīriem. Bizes nepina, matus nēsāja vaļējus „kā raganas”, valkāja pietiekami īsus svārkus, lai varētu jāt zirgā un parādīt savas smukās sietavas (kājautus)J... Ne velti Tomass, Raldu ieraudzījis, ir šokā! Taču mīlestība, kā zināms, palīdz saprast pat nesaprotamo bez noraidījuma vai sašutuma. Tieši šī divu dažādu kultūru un dzīvesveidu sadursme man likās interesanta, tāpēc arī šie mīlētāji ir tādi. Man liekas, ka viņi diez vai ļoti atšķiras no mūsdienu pāriem, kur katrs nāk no savas tautas, kultūras un pat ticības... Varbūt pirms 100 gadiem tā būtu uzskatīta par mezaliansi, bet laikmetos, kad pasaule pārveidojas (un tāds ir arī tagad), tā ir parasta lieta.

You say, something of a feminist … ha! No, not really. This young woman knew nothing about women’s rights and couldn’t know. In the 14th century, the dominant thought in Western Europe among Christian fanatics and scholars was that woman is evil, unclean, a creature ruled by dark passions, whose only thought is how to seduce the good and honorable men and ensnare them in her wiles, and so she should be silent, must hide her flesh, her hair, hands, feet, wed quickly or enter the cloister.  On the other hand, in Kurzeme, with the exception of the Christians and a few others, earlier traditions held among the residents; girls were taught early to ride horses, how to handle weapons, and, as it was written in chronicles, they fought alongside the men folk in battle. They did not braid their hair, but allowed their hair to flow freely “like witches,” and wore skirts short enough to allow them to ride horses and show off their pretty stockings … it’s understandable that Tomass, seeing Ralda, was in shock! But such is love, that it allows one to understand without judgment or disdain. It was precisely this convergence of cultures and lifestyles that so fascinated me, so I wrote about these lovers. They no doubt are not so very different from contemporary couples, where each may come from a different ethnic background or culture or religion … Perhaps before 100 years this was considered scandalous, but in transitional times, as the world changes, as now, this is quite common.      

laimdotaseleperaspera.jpg

Zinta: A wonderful addition to this novel are the beautiful illustrations. The illustrator, Ansis Sēlis-Sviriŋš, is your son. What was it like to work with your son on illustrating the book? Did you tell him what you envisioned? Or did you simply give him the manuscript and let him loose? Have the two of you collaborated in this way before or is Cērt Zibens Marmalē a first mother-son collaboration?

Romānu skaisti ilustrējis Ansis Sēlis-Sviriņš, tavs dēls. Pastāsti par šo sadarbību ar savu dēlu. Vai tev bija viņam jāizstāsta, kā biji iztēlojusies gatavo grāmatu? Vai varēji tāpat iedot viņam manuskriptu un ļaut viņam pašam to iztēloties? Vai šī jums ir pirmā tāda sadarbošanās?

Laimdota: Nē, šī nav pirmā. Mūsu pirmā tāda veida radošā sadarbība izpaudās manā dzeju grāmatā „Per aspera”, kas iznāca pirms diviem gadiem. Runājot par šo romānu, liela nozīme ir tam, ka arī Ansis ļoti aizraujas ar vēsturi un ir piedalījies vairākos ar eksperimentālo arheoloģiju saistītos projektos, it īpaši kas  attiecas uz bruņniecību un seno cīņu mākslu. Tāpēc viņš ir ne vien grāmatas mākslinieks, bet arī mans konsultants specifiskos ar 14. gadsimta ieročiem un bruņām saistītos jautājumos. Es nekādā veidā neietekmēju viņa radošo procesu, un pēc izlasītā manuskripta viņš pats piedāvāja šādu koncepciju – veidot ilustrācijas kā gotiskus logus, caur kuriem lasītājs it kā var ieskatīties viduslaiku dzīves ainās.

No, this is not the first. Our first such collaboration was with my poetry book, Per Aspera, published two years ago. Speaking of this novel, it is meaningful that Ansis is equally fascinated by history and has taken part in various experimental archaeological projects, especially those involving knights and medieval jousting. For that reason, he was not only the illustrator for this book, but also my consultant, specifically on topics of 14th century weaponry and knights. I did not otherwise influence him in any manner in his creative process, and once he had read the manuscript, he presented this concept—to create the illustrations to look like Gothic windows, through which the reader could peer onto scenes of medieval life.       

Zinta: Are there any plans to translate this novel in other languages? Have any of your other works been translated?

Vai ir kādi tulkojumi padomā? Vai kādas no tavām grāmatām ir jau tulkotas citās valodās?

Laimdota: Diemžēl nav. Interesei tulkot kādu darbu jānāk no „pretējās puses”; pagaidām vienīgie manu darbu tulkojumi (daži fragmenti no „Mūsu mīlestības gadsimts” un kāds desmits dzejoļu) ir krievu valodā; tos tulkoja mana paziņa Ventspils krievu rakstniece Tatjana Liepiņa.

Unfortunately not. The interest to translate a work must come from the translator; for now, the only translations of my work (a few fragments of Musu Milestibas Gadsimts and a few dozen poems) is into the Russian language; those were translated by Ventspils Russian author Tatjana Liepiŋa.  

Zinta: The novel ends with something of a cliffhanger, at very least a hint of more story to come … any plans for writing Part 2?

Romāns nobeidzas ar iespēju stāstam turpināties. Vai ir kāds nodoms rakstīt turpinājumu?

Laimdota: Nē, tāda nodoma man nav. Lai stāsts turpinās lasītāju iztēlē...

No, I have no such plans. May the story continue in the imagination of the reader …      

Zinta: The book was unveiled in a historic location in Ventspils, a recently renovated castle. Tell us about that evening (and oh, I wish I could have been there!)…

Grāmatu atklāja ļoti vēsturiskā apkārtnē, vecajā Ventspils pilī, nesen atjaunotā. Pastāsti, lūdzu, par šo vakaru (tik ļoti būtu vēlējusies tur klāt būt!) …

Laimdota: Tiešām, grāmatas atvēršanas svētki notika tai pašā Livonijas ordeņpilī, kur risinās daļa romāna darbības – savā ziņā unikāls gadījums. To uzsvēra arī Ventspils muzeja speciālisti (muzejs uz pili pārcēlās pirms gandrīz 10 gadiem, kad pabeidza lielākās daļas telpu restaurāciju), sakot, ka, atšķirot šo grāmatu, var burtiski izstaigāt tās pašas gaitas, ko gājuši grāmatas varoņi – komtūrs, bruņinieki, Ralda un Tomass. Rīkotāji iesaistīja aktierus 14. gs. tērpos, lielajā pavardā dega uguns, smaržoja zālītes; aktieri lasīja fragmentus... tas bija brīnišķīgi, mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Indeed, the reception for the novel took place in the Livonian castle, where much of the novel’s story unfolds—a rather unique opportunity. That was brought up by the Ventspils museum curators (the museum moved to the castle about 10 years ago, when most of the rooms had been restored), saying that, opening the book, one can literally retrace the steps of the book’s heroes—the commander of the knights, and the knights, Ralda and Tomass. The organizers of the event had arranged for actors to be dressed in 14th century apparel, and a fire blazed in the fireplace, the air was scented with ancient grasses, and the actors read fragments from the novel … it was all so wonderful, I was moved to the depths of my heart.

Zinta: You are not only a novelist, but also a poet, very accomplished in both genres. When and how do you feel yourself get pulled to write poetry and when prose? Do you sometimes “take a break” from working on a novel to write a poem, just because that kind of mood strikes you? Or do you work just on a novel at some point, and then, when that is finished, turn to writing a book of poetry? Do you express yourself differently in poetry than in prose?

Raksti ne tikai romānus, bet arī dzeju, un esi ieguvusi panākumus abos žanros. Kad un kā juti sevī dzejas balsi un kad prozu? Vai reizēm rakstot romānu raksti ari dzeju, jeb nododies tikai vienam vai otram pēc kārtas? Vai izsakies citādi dzejā nekā prozā?

Laimdota: Par tām balsīm grūti izskaidrot. Rakstīt romānu man nozīmē nepārtrauktu atrašanos tajā pasaulē, kādu nu kuru reizi esmu uzbūrusi. Pat tad, kad fiziski nesēžu pie datora un neveidoju rindas, tās tikšķ manā galvā... tur visu laiku kaut kas notiek, veidojas epizodes, risinās dialogi, uzplaiksnī kāds spilgts salīdzinājums vai metafora... lūk, tagad Tev to saku un nodomāju – ak, vai, tas taču izklausās pēc šizofrēnijasJ... Taču tā ir – romāna rakstīšana ir nepārtraukts radošs process kādā konkrētā vidē vai laiktelpā. Turpretī dzeja uzrodas vienā mirklī! Izšaujas no nekurienes un ielec manī, tad nu ātri jāmanās pierakstīt. Ja tas neizdodas, dažkārt pat labs dzejolis pazūd tajā pašā nekurienē, un nekad nepiedzimst. Par izteikšanos pašai spriest grūti, var jau būt, ka arī manos romānos dažkārt ir visai dzejiskas rindas.
 

It is difficult to explain those voices. To write a novel means that I must live in that world at all times, that world that I have created. Even when I am not sitting at my computer putting together sentences, it ticks away in my mind … something is constantly going on there, episodes taking shape, dialogues developing, a metaphor might suddenly spark … see, even as I describe this, it sounds a bit schizophrenic … but that’s how it is, writing a novel is a constant and uninterrupted process in space and time. On the other hand, poetry is born in a moment! It springs from nowhere and jumps into me, so that I have to quick write it down. If that isn’t possible, a good poem may vanish into nothing and never be born. It is hard for me to determine my own style of expression; it could well be that poetic lines find their way into my prose, too.       

laima4.jpg

Zinta: Every artist of whatever medium surely feels that our creative works are something like our creative children and loves them all equally if differently. Are some of your works more special to you than others? Have you written your masterpiece yet or is that still ahead of you?

Katram māksliniekam nešauboties savi mākslas darbi kļūst gandrīz kā paša bērni. Vai tev daži tavi “bērni” sirdij tuvāki par citiem? Vai esi sasniegusi savu kalna galu literatūrā vai tas vēl tevi sagaida?

Laimdota: Jā, tā ir. Es savus darbus tiešām jūtu kā savus bērnus. Un, tāpat kā nevar pateikt, kurš īstais, dzīvais bērns mātei vismīļākais, to nevar teikt arī par darbiem. Vai varbūt tā – mīļākais ir tas, kurš pašlaik tiek iznēsāts, resp., tas, ko patlaban rakstu. Tas vēl ir manī kā nepiedzimis mazulis, tas aug, veidojas, iegūst savu seju, locekļus, raksturu, kamēr pienāk lielais – prieka un skumju asarām slacītais brīdis, kad pielieku pēdējo punktu un nospiežu Ctrl+S... Viss! Viņš ir nācis pasaulē... bet man ir jāpamet pašas radītā, iemīlētā un izsāpētā pasaule... Par kalna galu... ak, vai! Ceru, ka nē! Mani literārie plāni ir tik lieli... kā Amerika!

That’s true. I really do feel that my art is like my child. And just as no mother can call any of her children her favorite, neither can I choose a favorite from among my work. Or maybe I could say—the dearest to me is the one I carry inside me now, in other words, the work I am creating now. It is still my unborn child, growing, developing, forming a face, limbs, character, until that joyous and simultaneously tear-washed moment, when I add the final period and … finished! He is born … but I must leave behind my own creation, a world much loved and birthed with great effort … About a masterpiece… oh dear! I hope not! My literary plans are still so ambitious … as big as America!        

Zinta: You’ve experienced very different times in your life in terms of free speech. How has life changed for a writer during the Soviet years and today? What are the creative challenges for Latvians today?

Esi piedzīvojusi ļoti atšķirīgus laikus literatūras brīvā izteiksmē. Kā mainījušies rakstniekam apstākļi salīdzinot padomju laikus ar šodienu? Kādi radoši izaicinājumi ir latviešiem šodien?

Laimdota: Varu pateikt to, ka padomju laikos man nebūtu nodrukāta ne rindiņa! Dzeju jau iespieda gan, taču tā bija apolitiska, mīlestība u.t.t. Tajos gados cenzūra strādāja ne pa jokam, pietika ar mazu nieciņu, lai vai nu darbu noraidītu, vai pašu autoru ieliktu melnajā sarakstā. Varēja jau prostituēt savu talantu un rakstīt okupācijas varai pa prātam, slavināt komunismu un nozākāt visus, kas to neslavina... arī tādu autoru pietika, un viņi dzīvoja ļoti labi, saņēma pat „apbalvojumus”... nezinu, kā viņi šodien, ar kādām jūtām ieskatās savos agrāk rakstītos darbos. Mūsdienās raksta daudz, autori ir dažādi, tāpat viņu darbi, ir milzīgas izvēles iespējas lasītājam.

I can say this, that during the Soviet years not one sentence I’ve written would ever have been published! Poetry, yes, that was published, but it was apolitical, about love and such. In those years, censure was no small matter, it was enough to include some tiny detail and the entire work would be dismissed, or the author blacklisted. One could prostitute one’s talent and write to please the occupiers, praise communism and slander all who do not praise it … there were enough of those authors, too, and they lived very well, even received “awards… I can’t imagine how they look upon their work today. Today much is written, authors are diverse, just as their work is, and readers have a wide range of choices.        

laima2.jpg

Zinta: You’ve recently learned to read and speak English, and the story of how that came to be is quite interesting … and involves a little Muggle magic … please share that story with us.  What other languages do you speak?

Nesen esi iemācījusies angliski gan lasīt gan runāt, un stāsts, kā to panāci, ļoti saistošs … un tajā ietilpst mazliet arī Muggle burvība… lūdzu pastāsti mums par to. Kādas valodas vēl runā?

Laimdota: Tas patiešām ir ērmīgs un jautrs stāsts! Skolā savulaik bez dzimtās mācījos krievu un vācu valodas. Zināmās politikas dēļ krievu valoda noteikti nebija mans mīļākais priekšmets, tomēr esmu to apguvusi perfekti un nenožēloju, jo ir ļoti daudz vērtīgu grāmatu, kas nav tulkotas latviski, bet brīvi pieejamas krievu tulkojumos. Labi zinu arī vācu valodu, tulkoju daiļliteratūru no vācu valodas latviski. Sarunu līmenī jau pirms daudziem gadiem apguvu franču valodu, taču angļu valoda joprojām palika „aiz deviņiem zieģeļiem”. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas angļu valoda sāka aizvien vairāk ienākt manā ikdienā, sākot jau ar visiem computer terminiem, kam taču vajadzēja izlauzties cauri! Tomēr mans īstais angļu valodas skolotājs ir – ak, vai kā lasītājs smiesies! – Harry Potter... Notika tā, ka 2001. gadā, kad latviešu valodā iznāca HP pirmā grāmata, es un mana ģimene, kā arī daudzi mūsu draugi neatkarīgi no vecuma pēkšņi kļuvām par Roulingas burvju pasaules faniem. Tā nu, nespējot sagaidīt kārtējās latviski tulkotās grāmatas iznākšanu un zinot, ka dēla draugs pasūtījis un saņēmis kāroto grāmatu oriģinālā no Londonas, teicu – dod šurp! Viņš saka: Tev būs par grūtu, zini, cik Roulingai sarežģīta valoda! Es spītīgi: dod šurp, nav tādas lietas, ar ko es netiktu galā, ja pa īstam gribu! Nopirku pašu lielāko un labāko angļu–latviešu vārdnīcu un ķēros klāt... Ak, Kungs! Pirmās 100 lpp lasīju veselu nedēļu, galva un vārdnīca kūpēja, toties pēdējās 100 prasīja tikai pusi dienas. Līdz ar to kalnam biju pāri, un arī angļu valoda kļuva manējā. Paldies HP un viņa „mammai” Roulingai!

 

That really is an odd and funny story! In school, I once studied, along with my own language, Russian and German. Because of the politics of the day, Russian was certainly not my favorite, but I learned to speak it fluently and have no regrets, because there are so many valuable books that are not available in Latvian but have been translated into Russian. I am also fluent in German, and I translate literature from German into Latvian. I also have a conversation level of French, but English remained unattainable. Once Latvia regained her independence, English began to enter into my life ever more frequently, beginning with computer terminology, which of course I had to master! But my true English teacher was—here the reader will laugh!—Harry Potter … It happened this way. In 2001, when the first Harry Potter book was translated into Latvian, my family and I, as well as many of our friends, regardless of their age, became great fans of Rowling’s magical world. And so, unable to wait for the translations to be printed, and knowing that my son’s friends  had already received the newest Potter book from London, I said—give it to me! He said, this will be too hard for you, Rowling uses a complicated language! I dug in my heels: give it here, there is no such thing that I cannot grasp once I put my mind to it! I bought the biggest and best English to Latvian dictionary and set to it … My Lord! The first 100 pages took me an entire week, my head and the dictionary were steaming, but the next 100 required only half a day. With that, I was over the hill, and the English language now was mine, too. Thanks to HP and his “mother” Rowling!         

laima.jpg

Zinta: Is it important to you to read other than Latvian literature? I have to say, in the United States, we tend to be a tad ethnocentric in our literary tastes … we read predominantly American literature, and I think that’s a shame. Every culture has a unique perspective to offer, a different way of looking at the world that can enrich all of us. I have found quite the opposite in Europe—a greater interest in reading across international borders. Who are some of your favorite authors, and what authors have influenced your own work? Of what importance has reading the literature of other cultures been to you, especially during the Soviet occupation of Latvia?

Vai tev svarīgi lasīt arī citu valodu literatūru? Jāatzīstas, ASV mēs esam mazliet etnocentriski savās literārās tieksmēs … mēs lasām pārsvarā tikai amerikāņu literatūru, un man liekas, ka to var tikai nožēlot. Katrai kultūrai sava perspektīva, atšķirīgs skats uz pasauli, ar kādu iepazīties var tikai mums visiem nākt par labu. Eiropā liekas pilnīgi otrādi, daudz vairāk lasa arī citās valodās, citu zemju literatūru. Kādi tavi mīļākie autori un kuri tevi ietekmējuši? Kāda nozīme tev bijusi lasīt citu valodu literatūru, it sevišķi padomju laikos?

Laimdota: Esmu izaugusi ar Rietumeiropas klasisko literatūru. Mani vecvecāki un mamma bija kaislīgi lasītāji un, neraugoties uz padomju režīmu, arī okupācijas gados iznāca ļoti daudz labu grāmatu. Manus priekšstatus par pasauli ārpus redzamajām robežām veidoja Čārlza Dikensa, Henrija Fīldinga, Džona Golsvērzija, Herberta Velsa, Viktora Igo, Onorē de Balzaka, Mopasāna, Aleksandra Dimā, Žila Verna, Tomasa un Heinriha Mannu, Ē.M. Remarka, Ēriha KŁestnera, Selmas Lāgerlēvas u.c. romāni un stāsti. No amerikāņu autoriem pirmo iepazinu Teodoru Dreizeru, vēlāk nāca lieliskie fantasti – Rejs Bredberijs, Harijs Harisons un citi. Pateikšu tā: ja nebūtu bijis šo grāmatu, es būtu kā akla un kurla, es, aiz „dzelzs priekškara” dzīvojot, nezinātu par pasauli nenieka, jo TV līdz pat 90. gadu sākumam bija tikai 3 kanāli (2 Latvijas, 1 Maskavas), bet kinofilmas – lielākoties skaistas (cenzūras izgraizītas) bildītes. To, kāda pirms padomju okupācijas bijusi Latvija un citas „padomju republikas”, es arī uzzināju galvenokārt no grāmatām, un pat „padomiski orientētās” varēja lasīt starp rindām. Lai gan šodien mums pieejama satelīttelevīzija ar neskaitāmiem kanāliem, interneta bezdibeņi un, protams, iespējas ceļot, es joprojām lasu, cik vien laiks atļauj, lasu visas pasaules literatūru – latviski, vāciski, krieviski un angliski. Varbūt man ir „lasīšanas atkatība”, ko?

I’ve grown up on Western European classical literature. My grandparents and my mother were avid readers, and, despite the Soviet rule, even during the years of occupation many good books were published. My view on the world outside what I could see was molded by Charles Dickens, Henry Fielding, John Galsworthy, Herbert Wells, Victor Hugo, Onore de Balzac, Maupassant, Alexander Dumas, Jules Verne, Thomas and Henry Mann, E.M. Remarque, Erik Koestler, Selma Lagerloff, and other novels and stories.  Of American authors, I was first introduced to Theodor Dreiser, later the major science fiction writers—Ray Bradbury, Harry Harrison, and others. I’ll say this: if it hadn’t been for these books, I would have been blind and deaf, living behind the Iron Curtain, and I wouldn’t have known anything of the world, because TV until the beginning of the 90s had only three channels (two Latvian and one from Moscow), but movies—for the most part, badly censured and choppy. What Latvia had been like prior to the occupation, as well as other Soviet republics, I learned mostly from books, too, and even in those censured by Soviets, one could learn to read between the lines. Even while today we can access satellite television with unlimited channels, the bottomless Internet, and, of course, travel freely, I still read as much as time allows, and I read world literature—in Latvian, German, Russian and English. Maybe I have declared reading independence, hm?       

Zinta: At this point in your career, you work entirely as a freelance author. Something which I quite envy! One of your ongoing projects has been another novel, serialized for a newspaper. Tell us about that work. How the offer came to you, how you decided to accept it, and what connection it has brought to you with your readers.

Pašlaik strādā pilnīgi neatkarīgi kā rakstniece. Jāatzīstas, ka esmu tīri greizsirdīga par to! Viens no taviem projektiem bijis romāns turpinājumos kādai avīzei. Pastāsti par to. Kā saņēmi uzaicinājumu, kā izvēlējies šo darbu un kā tas tapa, tāpat arī, kā tas tevi saistīja pie taviem lasītājiem.

Laimdota: Būt neatkarīgai rakstniecei ir gan skaisti, gan sūri, vēl jo vairāk globālās krīzes laikā, kas savus nagus iecirtusi arī grāmatizdevniecībā. Skaisti – jo varu būt neatkarīga savos darbos un to izvēlē. Sūri – jo jāmeklē tie, kam šos darbus vajag un kas par to maksā naudu. Taču laikam esmu atradusi vidusceļu, par ko paldies Dievam. Patiešām, esmu sadarbojusies ar savas pilsētas lielāko laikrakstu tādā veidā, ka viņi publicē manu romānu turpinājumos. Laikam jau lasītājs, it īpaši, ja līdzekļu pietiek tikai viena laikraksta pasūtīšanai, vēlas lasīt ko vairāk par dienas ziņām, kriminālo sleju un sludinājumiem. Ja romāns patīk, tas motivē lasītāju vai nu pasūtīt laikrakstu, vai arī katru dienu to pirkt, kas savukārt izdevīgi izdevējam. Atzīšos, ka pirmā piekrišana šādam projektam no manas puses bija pamatīga avantūra... jo nekāda romāna vispār nebija! Es to rakstīju diendienā un, kad man jautāja, kad tad beigās notiks, godīgi atbildēju, ka nezinu, ko tie mani varoņi galu galā sastrādās. Tādā veidā varēju epizodēs iepīt pašus aktuālākos notikumus mūsu valstī un pasaulē, vienu otru „skandāliņu”, piemēram, kā amorāli „onkuļi” internetā uzmācas bērniem... Manuprāt šī aktuālā „šodienas piegarša” lasītājiem patika, bet tie, kuri kādu laiku bija spiesti darīšanās izbraukt no pilsētas vai valsts, bombardēja ar telefonzvaniem, lai uzzinātu, kas notiks romānā, kamēr viņu nebūs mājāsJ

 

To be a freelance writer is both beautiful and difficult, especially in such a time of world economic crisis, which has its talons in the publishing industry, too. Beautiful—when one can choose work freely. Difficult—because one must find those who need one’s work and who are willing to pay for it. But I seem to have found some middle ground, thank God.  I have been working with our city newspaper and they have been publishing my novel in chapters. It seems our readers want to read something more than just the daily news, crime beat and classifieds, especially if a newspaper is all the reading material they can afford. If they like the novel, they are motivated to subscribe to the paper, or buy a copy each day, which benefits the publisher. I’ll admit, it was quite an adventure for me to accept the paper’s offer to write a novel in this manner, because no such novel existed! I wrote it day by day, and when someone asked me what was going to happen next, I had to answer honestly that I had no idea, whatever my heroes would decide. In this manner, I could weave in current events in our country and worldwide, the occasional scandal, for instance, how pedophiles are using the Internet to lure children … It seemed to me that readers liked this relevance to current events, but those who for some reason had to leave town on business, bombarded us with telephone calls to find out what was happening in the novel, up until they returned home.       

spogulaparbaudelsele.jpg

Zinta: What are you working on today? What novels and poetry books are in your future plans?

Ko raksti šodien? Kādi nākotnes plāni?

Laimdota: Pašlaik strādāju pie jauna romāna, kas būs mana paša pirmā prozas „bērna” „Spoguļa pārbaude” turpinājums – pēc 20 gadiem. Nesen pabeidzu nelielu populārzinātnisku darbu – lekciju kursu par dažādiem interesantiem aspektiem Eiropas un citu zemju tautu pasakās. Katru mēnesi uzrakstu vairākas esejas žurnāliem par ezoteriskām tēmām, dažādiem atklājumiem un pētījumiem.

Right now I am working on a new novel that is going to be part two of my first novel, Spogula Parbaude—after 20 years. Recently, I finished a work analyzing interesting aspects in European and other folk tales. Every month I write essays for magazines on various esoteric themes, findings and research.      

Zinta: Are you considering any trips overseas, perhaps? To America, maybe? We would love to have you visit us here and do an author’s reading …

Varbūt esi domājusi par ceļošanu uz Ameriku? Mēs ļoti gaidītu tādu autoru ciemos un lasījumu šeit…

Laimdota: Protams, esmu domājusi un turpinu domāt. Man ļoti patīk ceļot, un es patiešām gribētu redzēt Ameriku „dzīvām acīm”, nevis tikai TV ekrānā. Man tā šķiet valdzinoša, apbrīnojama zeme savā dažādībā un... vienotībā. Kā filmā „Neatkarības diena”...

Of course, I have thought about it and continue to think about it. I love to travel, and I really would love to see America with my own eyes, not just on a television screen. It seems a fascinating place to me, awe-inspiring in its diversity and … its union. As in the film Independence Day …       

Zinta: Where, how can readers learn more about you? Have you considered developing a Web site about yourself and your growing body of literature?

Kur un kā lasītāji varētu vēl vairāk ar tevi un taviem darbiem iepazīties? Varbūt tiek gatavota kāda mājas lapa par tevi un taviem darbiem?

Laimdota: Grūti atbildēt. Pagaidām man vēl nav savas mājaslapas, kaut gan draugi jau labu laiku mudina tādu iekārtot. Jāgaida, kamēr kādam tulkotājam „iekritīs acīs” kāda no manām grāmatām.

Hard to say. I don’t yet have my own website, although my friends keep urging me to create one. I will have to wait and see, if my books will catch the eye of some translator.       

Zinta:  Thank you so much, Laimdota, for sharing your time and yourself with our readers. We anxiously await your books, and for those who may not read Latvian, translations!

Sirsnīgi pateicos, Laimdota, par tavu dalīšanos ar sevi un ar saviem darbiem. Mēs ļoti gaidām turpmākos darbus kā arī tulkojumus tiem, kas latviski lasīt neprot! 

Read a review of Cert Zibens Marmale (Lightning Strikes the Sea).

 

©All materials, print, artwork and photography on this site are copyrighted and not to be reprinted without written permission by The Smoking Poet.

Feedback, submissions, ideas? Email thesmokingpoet@gmail.com