Kontrabass

Andris Sīlis

(translated from Latvian into English below)

…Milzu instruments, absolūti neparocīgs un neērts, ja ar to jāpārvietojas laikā un telpā, ne visai patīkama skaņa, tā spēlētājam nav iespēju gūt ne cieņu, ne ievērību…tādā garā varētu turpināt vēl un vēl, jo šādi secinājumi neizbēgami varētu rasties laiku pa laikam pārlasot Patrika Ziskinda  ‘’Kontrabasu’’ (Patrick Suskind ‘’The Double Bass’’).

Tik tiešām, kaut kas no iepriekšminētā arī man liek kļūt nopietnam, atceroties savu pieredzi, kuru guvu dažus gadus apgūstot šī nebūt ne vieglā instrumenta spēli. Nu jā…pārvietošanās bija sarežģīta, jo kontrabasu nēsāt no vienas vietas uz otru nav viegls uzdevums. It īpaši, ja jāveic lielāki attālumi. Atmiņā pazib izbrīnītie pretimnācēju skatieni un dažs labs komentārs, kā piemēram – Skat, kur liela vijole! un tamlīdzīgi.

Bijušas arī komiskas situācijas. Atceros kādu epizodi pēc studentu simfoniskā orķestra mēģinājuma, kad kāds augumā dūšīgs students kontrabasists, braši uzmetis plecā smago instrumentu horizontāli, dodas uz aizkulisēm. Manu uzmanību toreiz pievērsa viņa visai impozantais izskats – tāds liels un nedaudz lempīgs ‘’T’’burts. Pie sevis vēl nodomāju, hm, tā varētu būt interesanta kontrabasa pārvietošanas metode, kuru es droši vien arī būtu pārņēmis, ja vien tajā brīdī nelaimīgā kārtā kāds nebūtu pasaucis jauno censoni. Vai nu tādēļ, ka plecos bija milzīgais instruments, vai arī pēc orķestra mēģinājuma dzirde puisim bija nedaudz pārkairināta, viņš laikam lāgā nesadzirdēja sacīto jo … pagriezās … ar visu instrumentu plecos, ar kontrabasa augšdaļu precīzi trāpīdams pa pieri mūsu Maestro, Latvijā slavenam profesoram, izcilam orķestru un koru diriģentam. Aši un bezbēdīgi kaut ko attraucis saucējam, mūsu varonis gribēja turpināt savu ceļu, bet tad atskanēja bļāviens – MAN TAČU SĀP!!! Mēs visi sastingām … Puisis + kontrabass, lielais ‘’T’’ burts, atkal pagriezās, šoreiz par laimi nevienam netrāpīdams.

Nekad neaizmirsīšu viņa skatienu. Viņš man atgādināja izbrīnījušos milzi, kurš pļavā nejauši sabradājis bizbizmārīti, brīnās kas gan tur zālē (in grass) bļaustās. Maestro sāpīgu sejas izteiksmi taustīja pieri, kas par laimi nebija pārsista, no visām pusēm pie cienījamā profesora steidzās norūpējušies studenti, sniedzās rokas ar kabatlakatiņiem un skanēja mierinājuma vārdi. Par laimi ar to arī viss beidzās.

Šķiet visai ticami, ka kontrabass varētu būt bijis iesaistīts daudzās un dažnedažādās dīvainās situācijās un pārpratumos. Un te nu nekādi nevar nepieminēt izcilo itāļu kontrabasistu-virtuozu Domeniko Dragoneti (Domenico Dragonetti 1763-1846). Šis vīrs ar savu darbību pavēra pilnīgi jaunu lappusi līdz tam bieži vien noniecinātā instrumenta vēsturē.

Īstenībā tas pat bija vesels apvērsums. Pateicoties Dragoneti meistarībai, kontrabass ieguva solo instrumenta statusu un arī orķestrī kontrabass vairs nebija tikai tāds necils čellu dublieris, jo tieši Dragoneti ietekmē komponisti šim instrumentam atrada daudz plašāku un daudzveidīgāku pielietojumu, dažreiz pat uzticot atbildīgus solo posmus, tādejādi paplašinot orķestra skanējuma krāsu paleti.

Vēsturē ir saglabājušās vairākas liecības un nostāsti par Dragoneti, šeit pieminēšu tikai vienu gadījumu Londonā, Anglijā, kur viņš pirmo reizi iepazinās ar kādu citu slavenu itāli - vijolnieku Vioti (Giovanni Battista Viotti 1755-1824). Šajā tikšanās reizē Dragoneti no ievērojamā tautieša uzzināja, ka tas sarakstījis vairākus duetus divām vijolēm un gatavojas ar šiem skaņdarbiem uzstāties koncertos. Dragoneti tūlīt piedāvājās spēlēt otro partiju un Vioti, kurš domāja, ka viņam ir darīšana ar vijolnieku, piekrita. Tika sarunāta arī nākošā tikšanās, lai varētu uzsākt mēģinājumus. Liels esot bijis Vioti pārsteigums, kad norunātajā dienā ieradās Dragoneti ar kontrtabasu.

No sākuma nodomādams, ka ir izjokots, Vioti tikai esot iesaucies:

– Kas tie par jokiem?

Uz ko Dragoneti, norādīdams uz līdzatnesto instrumentu, tikai atbildējis:

– Nav nekādi joki. Šī jau arī ir mana vijole! Labāk nekavēsimies un ķersimies pie spēlēšanas! Ja jums nepatiks, kuru katru brīdi mēģinājumu varam pārtraukt!

Vēl lielāks pārsteigums Vioti sagaidīja, kad viņi sāka spēlēt, jo Dragoneti izcilā spēles tehnika bija tiem laikiem kaut kas pilnīgi neticams. Vioti pat samainīja instrumentu partijas un lika Dragoneti spēlēt pirmās vijoles partiju, kamēr pats spēlēja otro, pavadošo balsi. Galu galā viņi sniedza vairākus kopējus koncertus, kas guva spožus panākumus un tika uzņemti ar ovācijām.

Taču te nu man būs jāpārtrauc atmiņu stāstījumi un ekskursi kontrabasa attīstības vēsturē, jo īstenībā mans sākotnējais nodoms, rakstot šīs rindas bija pavisam prozaisks un vienkāršs. Es jūs tikai gribēju iepazīstināt ar kādu puisi, kurš gan nemīl, ka viņa spēlēto instrumentu sauc par lielu vijoli vai jauc ar čellu, taču tas viņam nebūt nav traucējis citastarpā spēlēt arī vijolei rakstītu mūziku uz kontrabasa, kā arī gūt patiešām žilbinošus panākumus pasaules svarīgākajos solo kontrabasa konkursos:

1. vieta un skatītāju simpātiju balva 58. starptautiskajā ARD izpildītāju konkursā Minhenē, Vācijā, 2009

1. vieta un publikas simpātiju balva 5. Starptautiskajā J. M. Spergera konkursā Ludvigslustā, Vācijā, 2008

1. vieta, Grand Prix, speciālbalva par obligātā skaņdarba atskaņošanu, Gerija Karra balva par spilgtāko artistiskāko personību konkursa vecākās kategorijas dalībnieku grupā Starptautiskajā kontrabasistu solo konkursā Vroclavā, Polijā, 2008

1. vieta 3. starptautiskajā F. Simandla konkursā Blatnā, Čehijā, 2008

1.vieta un Grand Prix Starptautiskās kontrabasistu asociācijas solistu konkursā ASV, Oklahomā, 2007

Šī jaunā mākslinieka vārds - Gunārs Upatnieks (1983), kurš ar koncertiem jau ir uzstājies Baltijas valstīs, Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Vācijā, Spānijā, Čehijā, Ungārijā, ASV. Viņš ir muzicējis kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, "Nordic Symphony Orchestra," "Schweriner Staatskapelle," Brno Filharmonijas orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Minhenes kamerorķestri un daudziem citiem. Kā viens no nesenākajiem viņa panākumiem jāpiemin uzvara konkursā uz vietu Berlīnes filharmoniķu orķestrī, kur no 18 pretendentiem Upatnieks izrādījās vislabākais un, sākoties jaunajai sezonai augustā viņa darba vieta būs prestižā Berlīnes fiharmoniķu sastāvā.

Ņemot vērā visus šos iepriekšminētos sasniegumus un jaunā mūziķa lielo mērķtiecību, šķiet, ka šis vārds vēl ilgi nenozudīs no pasaules muzikālo norišu skatuves.

The Double Bass

by Andris Sīlis,

translated by Zinta Aistars

…  A gargantuan instrument, absolutely inconvenient and uncomfortable, if one must move with it in time and space, and with a not particularly pleasing sound, so making it impossible for its musician to gain respect or notice … in this vein one might continue on and on, because these are the conclusions one might reach when reading The Double Bass by Patrick Suskind.

Truthfully, I grow thoughtful considering the aforementioned, and remembering my own experiences in mastering this not entirely accommodating instrument over the years. Well, yes, to move it could be complicated, because to carry a double bass is no small matter. Especially if one has to move it greater distances. I recall more than once the surprised glances of passersby and more than a few comments, for example—Look, what a large violin! and so forth.

There have also been comedic moments. I remember a rather heavy student, a double bass player, following a students’ symphonic orchestra rehearsal, who had tossed his double bass horizontally across his shoulders and heading backstage. I was struck by his imposing figure—such a large and rather clumsy letter T. I was just considering transporting my own double bass in this interesting manner when someone called out to the young weightlifter. Either he did not hear because of gargantuan instrument heaved up on his shoulders, or his hearing was shot after the orchestra’s rehearsal, but he did seem to hear clearly what was said as … he turned … with the instrument still upon his shoulders, so striking with its top half precisely the forehead of our Maestro, Latvia’s famed professor, honored orchestra and choir conductor.

Carefree and quick, the bassist called back at whoever had called out to him, continuing on his way, when the Maestro roared—That hurt!!! We all froze in place. The young man plus his double bass, the big T, turned once again, this time luckily not hitting anyone.

I’ll never forget his look. He reminded me of a stunned giant, who had unknowingly trampled a ladybug and was now gazing at the grass, wondering who was screaming down there. With a pained expression, the Maestro examined his forehead, fortunately uncut, as concerned students rushed the beloved professor from all sides, handing him handkerchiefs and offering him condolences. With that it all ended.

It is easy to believe that the double bass has surely been in all manner of odd circumstances and misunderstandings. And here I must surely mention the renowned Italian double bass virtuoso, Domenico Dragonetti (1763-1846). This man with his work opened a whole new chapter in the heretofore unnoticed history of the instrument.

Indeed, it was an entire coup. Thanks to Dragonetti’s mastery, the double bass gained solo status and in the orchestra, the double bass was no longer just a stand-in for the cello, as due to Dragonetti’s influence, composers found a much broader and richer use for it, at times even entrusting it reputable solos, adding to the orchestra’s color palette.  

History has preserved many such testimonials and tales of about Dragonetti, but I will retell here just one such tale that happened in London, England, where he first met another renowned Italian, the violinist Giovanni Battista Viotti (1775-1824). Dragonnetti had heard that Viotti had composed several duets for two violins and was preparing to perform these pieces in concert. Dragonetti offered to play the second part, and Viotti, who thought he was speaking to another violinist, agreed. A rehearsal date was made. To Viotti’s great surprise, Dragonetti appeared at the rehearsal not with a violin, but with a double bass.

At first suspecting that he was the butt of a joke, Viotti called out:

—What is this prank?

To which Dragonetti, pointing to his instrument, only replied:

—No prank. This is my violin! Let’s not waste any more time and get down to playing! If you don’t like it, we can stop the rehearsal at any time.

Viotti grew even more surprised when they began to play, for Dragonetti’s exquisite technique was for that time beyond belief. Viotti even exchanged parts and had Dragonetti play the part of the first violin, himself playing the second, the accompaniment. In the end, they would perform together in many concerts and always to standing ovations.

But here I will end my wandering among memories and stories about the development of the double bass, because my original intent in writing these lines was actually quite prosaic and simple. I only wanted to introduce you to a young man, who detested having his instrument referred to as a giant violin, or confused with a cello, but never let that stand in his way of playing compositions intended for violin, and received many accolades in the world’s greatest solo double bass competitions:

First place and voted most popular in the 58^th International ARD competition in Munich, Germany, 2009

First place and voted most popular in the 5^th International J. M. Sperger competition in Ludviglust, Germany, 2008

First place and the Grand Prize, special award for a recording, Gerry Karr Prize for best performance in competition, International Double Bass Solo Competition, Vroclava, Poland, 2008

First place in 3^rd International F. Simandia Competition, Blatna, Czech Republic, 2008

First place and the Grand Prize, International Double Bass Association Soloist Competition, Oklahoma, USA, 2007

This young artist’s name was Gunārs Upatnieks (1983), who has performed in concert in the Baltic States, Russia, Sweden, Norway, Austria, Germany, Spain, Czech Republic, Hungary, and the United States. He has performed with the Latvian National Symphonic Orchestra, the Nordic Symphony Orchestra, the Schweriner Staatskapelle, Brno Philharmonic Orchestra, Bavarian Radio Symphony Orchestra, Munich’s chamber orchestra and many others. One of his most recent achievements was first prize in the Berlin Philharmonic Orchestra, where he placed over 18 others, and so won  his place in the orchestra in the new season, beginning in August.

With so many achievements in his repertoire already, and with his determination in mind, it seems that this name of Upatnieks will long be heard on the world’s musical stage.

To learn more about Upatnieks, visit http://www.upatnieks.lv/en/bio/ . 

Vecais jūras vilks

(lyrics to a song performed by Smags Gadījums by Vairis Krūte)

Ei, vecais jūras vilks!

Tu aizsēdējies mājās

Un radiem, draugiem, kaimiņiem

Tu apnicis kā likts

Tu piecreiz dienā prom un atpakaļ

Uz jūru staigā,

Bet mājās pārnes

Tikai sprunguļus...

Tu, protams, varētu

No laivas ielikt tīklus,

Ko ražojuši ķīnieši,

Bet kas tur slikts?

Pa kādai butei tīklā

Vienmēr sanāks,

Bet kādreiz ronis cauri

Izbrāžas kā likts.

Kuģis tavs

Pašlaik tiek sagriezts

Nevajag

Nemaz

Tur iet...

Mēs ceram, nemanot,

Ka gadi paies

Un pūķis zaļš tāds

Tevi nepiebeigs

Un jauno kuģi,

Kas pa viļņiem aizslīd,

Tu stūrēsi

Vēl gadus trīsdesmit...

Šis stāsts mums sanāca

Ar labām beigām,

Bet cik daudz

Jau labu vīru prom...

Jel, ļaudis, nedariet

Neko steigā,

To vēlāk nebūs

Ļauts vairs izlabot...

Ei, vecais jūras vilks!

Ei, vecais...

More music by the Ventspils band, Smags Gadijums.